Ieteikumi lēmumu pieņēmējiem

Projekta “Saprast teroru. Fenomenoloģiski-hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai” pētnieku grupas mērķis bija analizēt terorismu un ar to saistītās terora izpausmes kā jēgpilnus fenomenus, kas būtiski ietekmē cilvēku ikdienu, vērtīborientāciju un jēgu izjūtas.

Projektā tiek izstrādāta fenomenoloģiski hermeneitiska metode, kas terorismu ļauj skatīt ne tikai kā vēsturisku notikumu vai teroristiskas organizācijas īstenotu teroru, bet gan kā mērķi, kas izpaužas, kā ikdienas pārdzīvojumu un sajūtu psiholoģiska un fiziska parādība.

  • Terorisms kā jēgpilns fenomens.
  • Sabiedrības vērtīborientācija un jēgas izjūta.
  • Fenomenoloģiski hermeneitiska pieeja.

Pētnieciskā ortodoksija Latvijā un pasaulē

Līdz šim pasaulē un Latvijā ir dominējusi terorisma ierastā jeb ortodoksālā pētniecība. Ortodoksālā terorisma pētniecība ir cieši saistīta ar pretterorisma un terorisma vēsturisko formu izzināšanu. Pētniecības galvenie objekti ir Tuvie Austrumi, grupējuma al-Qaeda darbības un džihādisma terorisms kopumā, tādējādi terorismu vienādojot ar islāmisma terorismu.

Arī Latvijas terorisma pētniecība ir līdzīga ievirze. Proti, Valsts Drošības dienests (VDD) izceļ, ka būtisks apdraudējums ir rietumvalstu vērtību noliegšana, norādot, ka visticamākais radikāli noskaņots grupējums vai cilvēks varētu būt labvēlīgāks pret teroristisko organizāciju salīdzinoši viegli pieejamo propagandu idejām. Tomēr neapšaubāmi tiek uzraudzīta arī ekstrēmistu un radikāļu darbība kā Latvijā, tā kaimiņvalstīs, kā, piemēram, Krievijā. Uzmanības lokā ir gan, piemēram, Latvijas Nacionālās frontes avīze DDD (Deokupācija. Dekolonizācija. Deboļševizācija), kas, piekopjot labējo ekstrēmismu idejas, aizstāv idejas par etniski tīru nāciju, gan aktīvistu aktivitāte sociālo tīklu platformās “Facebook” un “Draugiem.lv”, kas veicināja etnisko grupu un rasu diskriminēšanu Latvijas sabiedrībā. Savukārt uzraugot situāciju Krievijā, ir iespējams runāt par kreisajiem ekstrēmistiem, kas cenšas popularizēt sociālisma un komunisma ideoloģiju, iesaistot Latvijas jauniešus ar mediju starpniecību.

Tomēr paralēli terorisma ortodoksālajai pētniecībai, jārunā arī par terorisma kritisko pētniecību.

Lai arī ortodoksālā terorisma pētniecības mērķis ir analizēt ar terorismu saistītos normatīvos aspektus, uzlabojot militāro darbību un drošības sfēru funkcionalitāti, lai būtu gatavi jaunajām terorisma formām un izpratnēm, šis skatījums ir ļoti valstiski centrēts. Terorisma kritiskā pētniecība ļauj terorismu skatīt kā ne tikai notikumu, kas sasitās ar Tuvo Austrumu teroristiskajiem notikumiem, bet arī kā daudz plašāku politisko un kulturālo fenomenu, kas nav saistīts tikai ar valsts interešu aizstāvēšanu. Piemēram, pētnieki Māris Kūlis izdotajā grāmatā “Terorisma krustugunīs. Islāma valsts”, Valdis Voins grāmatās “Terorisms. Mūsdienu problēma un tās risināšanas iespējas” un “Terorisms II. Pretdarbības organizēšana starptautiskajā un nacionālajā līmenī”, kā arī Kaspars Kļaviņs darbā “Savienotie trauki” terorismu aplūko daudz plašāk, pievēršoties gan vēstures, gan kultūras, gan politisko sfēru analīzei. Tomēr pat terorisma kritiskā pētniecība nespēj pilnvērtīgi aptvert tā jau sarežģītos konceptus terorisms un terors.

Pētnieciskā inovatīvā alternatīva

Lai terorisma analīze būtu pilnvērtīgāka, projektā tiek ieviesta terorisma fenomenoloģiski-hermeneitiskā metodoloģija.

  • Lai sekmētu izpratni par terorismu un citām politiskās vardarbības formām, kas izmanto terora, terorizēšanas līdzekļus, ir izmantojama fenomenoloģiski hermeneitiska pieeja!

Ar šo metodi ne tika (līdzīgi kritiskajai terorisma pētniecībai) ir iespējams pārvērtēt dažādus pieņēmumus par to, kas ir terorisms un kādas ir tā ietekmes, bet arī aplūkot eksistējošos aizspriedumus, stāstījumus, vēsturisko naratīvu veidošanos, kas ir gan daļa no terorisma vēstures, gan sabiedrības vērtīborientāciju veidošanās. Tādējādi ar šīs metodoloģijas izstrādi var pievērsties terorismam kā iekšējās un ārējās cilvēka vides teroram, kas atstāj būtisku iespaidu uz vismaz piecām jomām:

  • politikas veidošana,
  • reliģija un radikalizācija,
  • ekoloģija un dzīvība,
  • kultūras struktūras,
  • rasisms.

Ierasti augstāk minētās jomas nav skatītas no terorisma pētniecības perspektīvas, taču to varētu un vajadzētu darīt.

Fenomenoloģiski hermeneitiskā pieeja

Fenomenoloģiski hermeneitisko pieeju raksturo Edmunda Huserla fenomenoloģijas un Hansa Georga Gādamera filosofiskās hermeneitikas idejām. Šī pieeja netiecas pēc “objektīvām patiesībām”, bet gan analizē sabiedriski relevantus stāstījumus un analizē nozīmes, kā tās parādās vēsturiskajā un kultūras horizontā. Fenomenoloģijas un hermeneitikas ieviešana terorisma pētniecībā nozīmē konceptuālu pārvirzi no terorisma kā militāri politiska aktīvisma uz terorismu kā sabiedriskā noskaņojuma veidotāja.

  • Terorisms kā sabiedriskā noskaņojuma veidotājs – fenomenoloģiski hermeneitiska pieeja tā analīzei.

Fenomenoloģiski hermeneitiskās pieejas oriģinalitāte un potenciāls ir vismaz divējāds.

Pirmkārt, atšķirībā no terorisma kritiskās pētniecības ievirzes, kas uzsver sociālos faktorus un varas attiecības, filosofiskā hermeneitika izjautā valodas un tradīcijas “plūsmas” nozīmi.

Otrkārt, fenomenoloģisku un hermeneitisku ideju pielāgošana terorisma pētījumiem  varētu pavērt jaunus pētniecības apvāršņus, kas ļautu identificēt vājos punktus līdzšinējā terorisma pētniecībā. Fenomenoloģiski pārinterpretēts terorisms kā terors ļautu iztirzāt šausmu un baiļu, iebiedēšanas, nāves tematus, kā arī vides kā jēgas vides aspektus – gaiss kā dzīvības pamats, telpa (apdraudējums no nezināmā), dzīvības un nāves dialektika (pašnāvnieki un bailes no tiem), vīrusi un radiācija (neredzamais terors) u.tml.

Politika un sabiedrība

Terorisma skaidrošanai prognozēšanas nolūkos jāņem vērā terorisma kontekststruktūra. Tā ir primsteorētiska (nepiedāvā klasiski teorētiskus kondicionālus izteikumus) taksonomija, kas ļauj identificēt būtiskos terorismu raksturojošos faktorus un to savstarpējās attiecības. Terorisma kontekststruktūru veido trīs būtiski elementi: (1) apkārtne (dažādu sistēmu salikums, pirmkārt, mikrosistēma – ģimene, attiecīgās profesionālās un personiskās socializācijas kopienas, otrkārt, makrosistēma – noteiktas ideoloģijas un ekonomiskās sistēmas dominēta sabiedrība), (2) ideoloģija, (3) persona. Visu trīs elementu izprašanai jālieto ne tikai tradicionālie instrumenti, kurus piedāvā socioloģija, politoloģija, psiholoģija, ekonomika, antropoloģija u.c. zinātņu nozares, bet īpaši filozofijas izstrādātā fenomenoloģiski-hermeneitiskā metode, kas ļauj terorismu skatīt kā fenomenu, kura integrālas daļas ir visi tā nepieciešamie nosacījumi, kuri identificēti ar kontekststruktūras palīdzību. Piemēram, ideoloģijas gadījumā, saskaņā ar Hannu Ārenti, tās vardarbības potenicāls atklājas tad, ja izvērtē, kādu statusu centrālā ideja iegūst ideoloģijas diskursā, ja šī ideja iemanto premisas (loģikas nozīmē) statusu, tad jārēķinās, ka ideoloģija tiks realizēta ar loģisku nepieciešamību, jo ideoloģijas diskursa subjektu acīs par patiesības kritēriju kļūst konsekvence, t.i., saskaņa ar premisu – centrālo ideju.

Lai attiecībā uz visiem terorisma kontekststruktūras elementiem identificētu terorismu veicinošus elementus, jāpievēršas sekojošiem faktoriem:

  1. attiecīgajā sabiedrībā (kultūrtelpā) notiekošas problemātiskas sociālas, ekonomiskas, kulturālas izmaiņas;
  2. punktā 1. minēto izmaiņu sabiedriskais nozīmīgums (t.i., vai tās ir vai var būt nozīmīgas un svarīgas ievērojamai sabiedrības daļai);
  3. to sabiedrības grupu identifikācija, kuras attiecīgās izmaiņas sabiedrībā ietekmē praktiski (piemēram, finansiāli) un/vai emocionāli (konfliktējot ar noteiktiem pieņēmumiem vai vērtībām).
  4. punktā 3. minēto sabiedrības grupu reakcijas prognoze: mēģinājums identificēt radikalizācijas un konfliktpotenciālu, balstoties attiecīgās sabiedrības grupas pārstāvju politiski ideoloģiskajā un sociāli finansiālajā profilā.
  5. punktā 3. minēto sabiedrības grupu mobilizācijas un centralizācijas potenciāla analīze, vienlaikus identificējot iespējamās šīs grupas mobilizējošās personas vai personu grupas.
  6. radikālā noskaņojuma pārtapšanas aktuālā vardarbībā potenciāla analīze, ņemot vērā gan praktiskos šādas vardarbības nosacījumus (nepieciešamos resursus tās īstenošanā), gan iespējamo galveno aktoru psiholoģisko un sociāli ekonomisko profilu.
  7. attiecīgā sociālpolitiskā un ideoloģiskā sabiedrības stāvokļa un noskaņojuma izvērtēšana, identificējot iespēju ar noteiktu vardarbības aktu panākt iespējami lielāku destruktīvu psiholoģisku un politisku efektu, kas plašākā sabiedrībā tiks interpretēts nevis kā individuāls akts (noziegums), bet noteiktu pārliecību, kurai ir atbalsts nozīmīgā sabiedrības daļā, demonstrējošs.
  8. ideoloģijas vardarbības potenciāla (potenciāls novest pie vardarbības, t.i., teroristiska akta) izvērtēšana.

Radikalizācija un reliģijpētniecība

Tā kā šobrīd Latvijas izglītības iestādēs priekšroka tiek dota STEM priekšmetu apguvei, iestājas humanitārās izglītības devalvācija, kas globalizētā kapitāla dominētajā pasaulē liedz jaunatnei izprast dažādu kultūru un tradīciju ģenēzi. Skolas gatavo “biznesa proletariātu” , kas prot apieties ar jaunākajām tehnoloģijām, bet nav spējīgs iedziļināties cilvēces vēstures, tai skaitā reliģiju vēstures jautājumos, un viegli pārņem gatavus viedokļus un “neapstrīdamas” patiesības, kas noved pie sabiedrības sašķelšanās un galu galā arī pie radikalizācijas. Humanitāro zinātņu sniegtā ieskata, tas ir, fenomenoloģiska, hermeneitiska, kā arī vēsturiska un reliģipētnieciska skatu punkta iztrūkums būtiski mazina izpratni par terorismu un teroru, tā rašanos, cēloņiem un motīviem, kas līdz ar to mazina pretterorisma darbību efektivitāti – tas ir drošības apdraudējums.

  • Būtu nepieciešams aktualizēt diskusijas, kā mazināt naida runu internetā.
    Viens no instrumentiem ir komentāru atļaušana tikai reģistrētiem lietotājiem, vai tādiem, kuri autorizējas portālā, izmantojot savus sociālo tīklu profilus.

Taču arī sociālajos tīklos, kur ir minēti lietotāja dati, nereti tiek publicēti aizskaroši komentāri, kas apliecina, ka daļa sabiedrības nepietiekami izvērtē sava vārda spēku un ietekmi. Nepieciešams izglītot sabiedrību, kādas var būt aizskaroša viedokļa paušanas sekas, kas ir pieņemami publiskajā telpās, kas nav, kāda komunikācijas veicina sabiedrības diskusijas, kāda agresiju.

  • Nepieciešama izglītošana par radikalizāciju.

Diskusijas, forumi un semināri par radikalizāciju, kas tiktu organizēti kopā ar reliģiskajām kopienām, nevalstiskajām organizācijām un studentu klubiem, sekmētu visdažādāsko radikalizācijas formu izskaušanu.

  • Pēdējo gadu notikumu dinamika liek secināt, ka būtu nepieciešami pētījumi krimināltiesību nozarē par naida noziegumiem.

Latvijas Krimināllikuma 150. pants paredz par „personu reliģisko jūtu aizskaršanu vai naida celšanu sakarā ar šo personu attieksmi pret reliģiju vai ateismu“ sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām. Latvijas tiesu praksē un krimināltiesību teorijā nav nostiprinājušās atziņas par šī panta piemērošanu. No vienas puses, būtu pievēršama uzmanību arī gadījumiem, kad Krimināllikuma 150.pantā paredzētais sastāvs saduras ar tiesībām uz vārda brīvību. No otras puses, izmeklējot incidentus, valsts institūcijām būtu pienākums spert visus iespējamos soļus, lai atmaskotu islāmafobisku motivāciju, un noskaidrotu, vai islāmafobija ir ietekmējusi notikumus.

  • Jāizkopj izpratne par islāmu.

Tā kā Latvijā trūkst izpratnes par islāmu un ne visi Latvijas iedzīvotāji ir kādreiz savā dzīvē sastapuši musulmani, tiek ignorēts, ka musulmaņi ir dažādi ne tikai pēc etniskās vai nacionālās izcelsmes, bet arī pēc sociāli ekonomiskā stāvokļa un reliģijas prakses. Daudzveidības atzīšana ir svarīgs solis ceļā uz to, lai izvairītos no vienkāršojumiem; prezentējot islāmu kā monolītu reliģiju, var viegli nonākt pie tā demonizācijas.

  • Atturēšana no provokatīvām darbībām.

Valsts varas pārstāvjiem ir jāaicina Latvijas iedzīvotājus atturēties no provokatīvām darbībām, kas vērstas pret sabiedrības saliedētību un valsts dažādu reliģisko kopienu mierīgo līdzāspastāvēšanu. Ir jāveic pasākumi, kas vērsti uz diskriminācijas apkarošanu un sociālās marginalizācijas problēmu risināšanu: izvērtēt un pārskatīt normatīvos aktus, kas attiecas uz reliģisko jūtu aizskaršanu, izglītot sabiedrības locekļus par reliģiju daudzveidību, informēt Latvijas iedzīvotājus par notikumiem dažādās islāma valstīs, iesaistīt sabiedrību neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, regulāri veikt neiecietības monitoringu. Liels potenciāls miera un saticības veicināšanai ir arī Latvijas musulmaņu kopienai, kas jāiesaista dialogā un cilvēktiesību veicināšanas politikas īstenošanā.

Ekoloģija un dzīvība

Pretēji ierastajai terorisma pētniecībai, kas orientējas uz terorisma operacionālo darbību aprakstu, ekofenomenoloģiska pieeja priekšplānā izvirza cilvēku sabiedriskošanās aspektus un iemestību nozīmju horizontā. Ekofenomenoloģija ir plašāka par ekofilosofiju, jo jautā par cilvēku, par dabu, universu, radošumu, par radošo iztēli, tā izzina vides fenomenus. Ekofenomenoloģiskā pieeja ļauj pārinterpretēt un paplašināti analizēt vairākus sabiedriski nozīmīgus fenomenus, kurus caurauž bailļu un šausmu īpašība:

  • atombumba un radioaktivotāte,
  • informācijas sprādziens,
  • militārais terorisms,
  • vīrusoloģiskais, bioloģiskais apdraudējums.

Ja 21. gadsimtu iezīmē pārvirze uz militāro terorismu, tad aizgājušā gadsimta otro pusi raksturo bailes no totālas iznīcības kodolkara apstākļos. Atšķirībā no, piemēram, totalitāro lielvaru izmantotā terora ar saviem drošības spēkiem, kodolieroči un radiācija uzsvēra vairākas citas būtiskas apdraudējuma nozīmes: neredzamību, neatpazīstamību, bet ciešu klātbūtni un totālu spēku. Atšķirībā no pašiem jaudīgākajiem konvencionālajiem ieročiem, atombumba radīja totālas iznīcības draudus. Radiācija ir omnicidāla, un tā kļuva par nāves metaforu. Līdz ar aukstā kara beigām izmainījās šausmu avots. Kodolkara briesmas, lai arī faktiski netika atceltas, atkāpās otrajā plānā un uz mirkli politisko gaisotni caurstrāvoja optimisms par vēstures beigām. Tomēr šim optimismam pienāca straujas beigas precīzi 2001. gada 11. septembrī, kad al-Qaeda īstenoja uzbrukumus ASV. Terorisma kontekstā būtiskāka ir cita izmaiņa, kas vēl skaidrāk parāda nozīmes pārbīdes. Neilgi pēc Otrā pasaules kara runāja par trim nākotnes sprādzieniem: pirmais ir atombumbas sprādziens; otrais ir informācijas bumba, bet trešais ir demogrāfiskā bumba. Informācijas bumbas sprādziena gaismā parādās līdzība starp militāro terorismu un Covid-19 pandēmiju, jo tie abi visupirms ir mediju notikumi. Terora un terorisma temats ir nolasāms Covid-19 globālās pandēmijas izvērsumā. Apjausmā, ka terorisma uzbrukuma objekts ir nevis ienaidnieka ķermenis, bet gan dzīvošanai piemērotā vide, atrodams saskares punkts starp militāro terorismu un Covid-19. Te nav runa par ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu teroristiskos uzbrukumos. Pieredzes tiešajā dotumā vīruss pats kļūst par “teroristu”. Modernais militārais terorisms un vīruss, bet arī citi biedi – piemēram, radiācija – ir radījuši briesmīgu tēlu, un tādējādi tie ir ļoti efektīvi ieviesuši baiļu atmosfēru.

  • Terorisms, visu veidu terora stāvoklis ir mediju notikums.
  • Šausmas un bailes kā terorisma avots.
  • Baiļu atmosfēras uzturēšana.

Domāšanas ceļš no terorisma pētniecības līdz pandēmijai un baiļu un šausmu stāvoklim atspoguļo ekofenomenoloģijas ideju – vidi var aplūkot kā jēgas caurstrāvotu, nevis materiāli bioloģisku kopumu. Tādā nozīmē pētniecībai paveras daudzveidīga jēgas vienību plejāde, kas prasa nopietnu izvērtējumu, lai spētu saprast mūsdienu aktualitātes – gan pandēmiju, gan klimata pārmaiņas, gan terorismu, gan citas vides kā garīgās un materiālās apkārtnes problēmas.

  • Sabiedrisko noskaņojumu veido attieksme kā izjūta, nevis objektīvā realitāte.
  • Vidi var aplūkot kā jēgas caurstrāvotu, nevis materiāli bioloģisku kopumu.

Modernais militārais terorisms un Covid-19 pandēmija, ja tos aplūko no ekofenomenoloģijas skatu punkta, ir ļoti līdzīgas parādības – tās skaidro sabiedriskās izturēšanās veidus, no kuru interpretācijas ir atkarīga gan vispārīgi ētiski lēmumi par savstarpējo izturēšanos, uzticību, gan sabiedriski politiski lēmumi par konkrētiem pasākumiem no drošības kontroles lidostās vai vakcinācijas procedūrām līdz pat kara stratēģijām un miera līgumiem.

Kultūra un terorisms

Terorisma pētniecībā un politikas veidošanā ir izplatīta pārliecība, ka teroristi vienkārši ir ļauni radījumi, kurus labajiem cilvēkiem visā pasaulē ir jāapkaro.

  • Terorisms sakņojas arī kultūras pieredzē.

Pretēji šādai pārliecība raksta autori uzskata, ka terorisms līdzās vispāratzītiem faktoriem (reliģija, ekonomiskie apstākļi, kriminālā vide) sakņojas arī kultūras pieredzē, kam var būt ārkārtīgi dziļš un plašs sakņojums. Pēc mūsu domām, padziļināta dažādu tautu un pasaules reģionu kultūru analīze, šo kultūru izpratne daudzos gadījumos dotu iespēju preventīvi mazināt vai pat novērst teroristu aktivitātes. Protams, citu kultūru pārzināšana un izpratne veicina dialoģisku attiecību iedzīvināšanu starp atšķirīgu pieredžu un pārliecību subjektiem.

  • Jāveic padziļināta kultūras kā sociāla fenomena analīze.

Tātad, lai noskaidrotu terorisma un kultūras iespējamo saistību, ir jāveic padziļināta kultūras kā sociāla fenomena analīze, ir jātiek skaidrībā, kādi varētu būt tie kultūrslāņi jebkurā kultūrā, kuru deformācija vai aizskārums no ārienes visupirms spētu raisīt teroristisku reakciju. Pēc tam būtu jāmeklē īpašas struktūras vēsturiski konkrētās kultūrās –, tādas struktūras, kas atklāj etnosa pasaules redzējuma un domāšanas īpatnības. Līdz ar to iezīmēja arī pētījuma galvenais uzdevums - atsegt vēsturiski noteiktā praksē un pārliecībās sakņoto terorisma un universālo kultūrvēsturisko struktūru (mīta formas, lielie naratīvi, specifiska ikdienas apziņa, reliģija, filosofija) ciešo saikni.

Terorisms un rasisms

Terorisma pētniecībā rasisms izpaužas ne tikai kā tumšādaino un baltādaino cilvēku ideoloģiska attiecību hierarhija, bet ir iespējams runāt par rasismiem. Proti, pēc 20. gadsimta notikumiem Tuvajos Austrumos, Rietumu pasaulē bija izplatīts pret-musulmaņu rasisms, tika diskriminēti islāma reliģijas piekritējiem, musulmaņu iebraucēji, neatkarīgi no tā, vai cilvēks tiešām bija teroristiski motivēts vai nē. Mūsdienās ir jārunā arī par citām rasisma formām, kā, piemēram, pret-krievu rasisms, kas Latvijas telpā bieži izpaužas, kā asas sadursmes starp dažādām etniskajām vai politiski noskaņotajām grupām.

  • Jārunā par rasismiem, nevis vienu rasismu.
  • Mūsdienās ir jārunā arī par citām rasisma formām.

Protams, rasisms nav terorisma nosacījums, tomēr definējot to, kas ir terorisms un terorists un kādas ir tā iezīmes, rezultātā var īstenot nevēlamu diskrimināciju pret cilvēkiem, kas piekopj līdzīgu reliģiju, pārstāv līdzīgas vērtības vai identificējas kā etniskās grupas piederīgais. Ir jāizvairās no apzīmējumu vispārināšanas. Jēdzieni ir jāizmanto apdomāti un ar piesardzību, neradot pārprašanu sabiedrībā, kas vēlāk tiek nepilnīgi atspoguļots medijos. Iespējams, vērtīgs ir Rodžera Skrutona paustais, ka runa nav par politkorektumu, kas rezultātā raisa bailes pateikt kaut ko nepareizu un kļūt par agresijas raisītāju. Drīzāk, nevis jāvairās izmantot apzīmējumus “islāmisma teroristi”, “krievu kreisie ekstrēmisti”, bet šādi savienojumi vienmēr ir jāpaskaidro un jādara skaidrs, ka nevienā no gadījumiem runa nav par visu kultūru, reliģiju, etnisko grupu, politisko uzskatu nelabvēlību, runa ir par nezināmi zināmo draudu apzināšanu. Bet, lai labāk apzinātu draudus un informētu sabiedrību, ir jāsadarbojas ar dažādu etnisko un reliģisko grupu pārstāvjiem, tādējādi paplašinot esošās zināšanas un nevis viestu bailes sabiedrībā un censtos mazināt reliģisko kopienu un etnisko grupu integrēšanos sabiedrībā, bet vairotu sapratni, ka reliģiskā pārliecība nav tas pats, kas politiskā un vardarbīgā darbība.

  • Jāvairās izmantot vispārinošus apzīmējumus.
  • Šādi savienojumi vienmēr ir jāpaskaidro.
  • Jādara skaidrs, ka nevienā no gadījumiem runa nav par visu kultūru, reliģiju, etnisko grupu u.tml.